Dalīties „Cilvēks piemineklis“

Cilvēks piemineklis

Kad nācu pie jums uz interviju, man pirmo reizi mūžā kāds putniņš uz jakas piedurknes atstāja nepārprotamu liecību par sevi. Tas no laimes, nodomāju. Vai jūs tam ticat?

Kad biju sportists, ticēju. Vēlāk gan pārstāju, taču labu laiku nebiju vienaldzīgs pret dažādām liecībām, piemēram, satieku sievieti ar tukšu spaini, melns kaķis pāriet ceļu. Vēl bija svarīgi sacensībās vilkt naglu kurpes vai krekliņu, kurā jau biju veiksmīgi startējis. Vēl mums bija īpašs pulveris, ar ko ieberzējām rokas pirms starta, lai ciešāk var satvert kārti lēciena laikā. Pulveri uzglabāju kādā traukā, ko nemainīju. Pēc tam, kad jau biju sasniedzis noteiktu profesionalitātes līmeni, kādā brīdī sapratu, ka viss atkarīgs no sportista. Lai gan zināms pamats šādiem ticējumiem ir, cilvēki tiem sekojuši līdzi gadsimtiem, no paaudzes paaudzē nodevuši savas zināšanas. Bet es esmu labs cilvēks. Tā, ka putniņš jums noteikti atnesīs veiksmi un naudu (smejas).

Skatījos arhīvos, ka dienā, kad Parīzē pārvarējāt 6 metru robežu, tas notika 18 44. Kad vakaros skatāties uz pulksteni, atceraties šo brīdi vēlreiz?

Tik skrupulozi kā jūs, noteikti neatceros. Tas bija 13. jūlijā, 1985. gadā. Pēc tam visa franču prese manu lēcienu dēvēja par Bastīlijas ieņemšanu, salīdzināja mani ar Gagarinu. 9. jūlijā man piedzima dēls. Biju labā sportiskā formā. Toreiz neplānojām piedalīties sacensībās Parīzē, jo tranzītā lidojām uz Nīcu. No rīta mums pateica, ja kāds vēlas, tad var piedalīties. Sešos no rīta piezvanīju trenerim Vitālijam Afanasičam, prasīju, ko darīt, startēt vai nē. Viņš teica, lai lecu. Aizlidojām, no lidostas aizbraucām uz viesnīcu, pārģērbos un uzreiz devos uz stadionu, jo laika nebija. Biju lieliskā sportiskā formā, tāpēc pārlēcu 5,70 m un sacensībās uzvarēju. Pēc tam nolēmu pārvarēt 6 metrus, ko paveicu ar trešo lēcienu. Tas bija vēsturisks moments.

Sakiet, kā sports mainījies kopš brīža, kad pārvarējāt maģisko 6 metru robežu līdz šodienai?

Nu, skatieties! Tad es biju sportists. Kad pabeidzu savu kārtslēcēja karjeru, sāku kalpot sportam savādāk, nu jau kā dažādu starptautisku sporta organizāciju pārstāvis. Daru visu, lai sports būtu interesants, populārs, lai atlēti varētu demonstrēt lieliskus rezultātus, lai bērni nodarbotos ar vieglatlētiku, būtu veseli, neatkarīgi no tā, kurā valstī dzīvo. Sporta vērtība nemainās, mainās sports, jo tas kļūst profesionālāks. Šodien tu vadi organizāciju, kas nodarbojas ar vienu vai otru sporta veidu kā ar biznesu. Ir nopietna konkurence, sabiedrība pieprasa, lai tas attīstītos. Taču tam vajag līdzekļus. Lai tie būtu, sacensībām jābūt skatāmām, krāšņām, lai varētu pārdot televīzijas kompānijām translēšanas tiesības. Lai tajās izvietotu reklāmas, lai cilvēki nāktu uz stadionu. Konkurence šajā jomā kļūst arvien stiprāka. Ja astoņdesmitajos gados tikai sākās profesionālā sporta vilnis, šodien tas jau ir kļuvis ļoti, ļoti nopietns. Svarīga spēja sajust tā dinamiku un saprast, kas jādara šodien.

Vai nevar teikt, ka tad, kad jūs startējāt, sports bija cīņa nedaudz cēlākā nozīmē nekā šodien, kad tajā iesaistīta arī smalkā sporta farmakoloģijas industrija? Ar to gan nedomāju aizliegtās vielas.

Svarīgākā loma sportā tāpat pieder personībai. Tehnoloģijas, aprīkojums, visi jau startē vienādos apstākļos. Viss atkarīgs no sportista, kā viņš attiecas pret sportu. Ja šodien nopelnīji naudu, vai turpināsi strādāt vai uzskatīsi, ka ar nopelnīto pietiek atlikušam mūžam un pārstāsi tiekties pēc jauna rezultāta. Tāpat viss atkarīgs no cilvēka personības.

Kas jums palīdzēja sportā pārvarēt grūtības? Kas bija tas iekšējais dzinulis – turpināt nevis pamest?

Vispirms jau audzināšana, vecāki. Neesmu pieradis padoties, vienmēr cīnījos līdz uzvarai. Skolotāji daudz deva. Ļoti liela bija trenera loma. Viņš bija kļuvis par manu otro tēvu, jo 15 gadu vecumā aizbraucu no vecākiem, šajā vecumā pabeidzu 9. un 10. klasi Doņeckas vidusskolā, dzīvoju kopmītnē, kas piederēja Precīzās mašīnbūves rūpnīcai. No rīta pamodos, paēdu brokastis, nomazgāju traukus un gāju uz skolu. Pats visu darīju, ēst gatavoju, drēbes mazgāju un gludināju, braucu uz treniņiem, trolejbusā vai autobusā mācījos. Man bija mērķis. Gribēju gūt panākumus. Man tas patika. Sports man ir asinīs, gēnos. Man nekad nav paticis padoties un zaudēt. Vienmēr cīnījos. Saprotiet, sportā svarīgi ir gan tas, ka kāds sasniedz rezultātus, kļūst par čempionu, gan arī tas, ka kāds saprot, ka sports ir svarīgs veselībai. Mana sporta pamatfilozofija ir tāda, ka tas domāts, lai uzlabotu cilvēka veselību. Tas jāsaprot ikvienam cilvēkam. ASV, piemēram, ļoti daudzi skrien, iet uz trenažieru zāli. Katru dienu vismaz 30 minūtes jābūt kardioslodzei. Tad dzīvosiet pilnvērtīgāk, ilgāk, veidosiet stipru raksturu, mācēsiet pārvarēt grūtības. To visu var panākt ar sportu. Tāpat kā ir dzīves noteikumi, ko māca bērnam – ko drīkst un ko nedrīkst. Ko nozīmē uzvarēt un ko zaudēt? Tie ir dzīves pamati un tas ir ļoti svarīgi.

Jā, bet dažkārt joprojām nākas dzirdēt kādu sakām, ka viņš bija vecā kaluma vīrs. Kā to saprast? Ka agrāk viss bija pamatīgāk? Cīņa ar sevi bija nesaudzīgāka kā šodien? Jaunā paaudze ir “mīkstāka”?

Katrā laikmetā, katrā paaudzē saka, ka mēs bijām tādi, bet bērni ir savādāki. Tas tā vienkārši ir. Tāpēc mums jārīkojas profesionāli, jāieinteresē bērni. Šodien viņi sēž pie datora, dzīvo sociālajos tīklos. Mums viņiem jāiemāca interesēties par sportu un saprast, ka tas vajadzīgs viņu pašu veselībai. Mums ar to jāstrādā. Ir problēmas un tās jāpārvar. Tāpēc saku, ka svarīgi, lai nacionālajās sporta federācijās strādātu profesionāļi, kuriem jāprot ieinteresēt bērnus, jaunatni. Kāds nodarbosies ar sportu sava prieka pēc, kāds profesionālā līmenī. Kāds kļūs par sporta fanātu un apmeklēs visas sacensības un tas viņam sagādās gandarījumu. Vajag atrast kā aizraut cilvēku. Atceros no savas bērnības, kāds nodarbībās bija treneris. Ja viņš visu laiku liks darīt vienu un to pašu, bērns pēc mēneša aizies, jo viņam tas vienkārši nebūs interesanti. Viss atkarīgs no pedagoga, trenera, vai jaunais sportists vēlēsies izcīnīt kādu balvu. Tā jau ir pedagoģija un mums jāstrādā ar treneriem, lai viņi prastu ieinteresēt bērnus līdz 14 gadu vecumam, kad veidojas personība.

Kad iet prom no lielā sporta, nav grūti samierināties ar to, ka vairs nepiedzīvosiet tādu atzinību, kāda nāk no skatītājiem tribīnēs sacensību laikā?

Vienmēr vajag plānot savu dzīvi, gatavot sevi pārmaiņām. Man tas nekādas grūtības nesagādāja, jo sāku nodarboties ar vieglatlētiku desmit gadu vecumā, pabeidzu bez diviem mēnešiem 37 gadu vecumā. Nodarbojos ar to, kas man patika visvairāk. Es esmu laimīgs cilvēks, jo sports man deva ļoti daudz. Tāpēc šodien varu sportam atdot to, ko tas man savulaik deva. Kad vēl aktīvi sportoju, jau tad par savu naudu organizēju sacensības bērniem, gatavojot sevi aiziešanai no lielā sporta, izveidoju biznesu. Zināju, kad beigšu sportot un kur es aiziešu. Jau tad biju Starptautiskās olimpiskās komitejas biedrs, pēc tam nokļuvu Olimpiskās kustības sporta administrācijā. 2001. gadā kļuvu par Starptautiskās vieglatlētikas federācijas padomes locekli. Man patīk nodarboties ar sporta menedžmentu, taču es daru to kā brīvprātīgais. Daru to profesionāli, bet naudu par to nesaņemu.

Kad skatāties sacensības, varat noteikt, kuram ir visi dotumi, lai kļūtu par izcilu sportistu?

Principā var noteikt, kuram ir lielākas spējas un talants.

Tomēr noteikti, ka 90% panākumu pamatā ir darbs.

Viennozīmīgi darbs. Bet ir vēl kas, par ko aizdomājos tikai pēc tam, kad biju pabeidzis aktīvās sporta gaitas. Sapratu, kura vēl ir ļoti būtiska īpašība trenera audzēknim. Uzskatu to par vienu no svarīgākajām. Protams, jābūt ātram, psiholoģiski noturīgam, ar labu koordināciju, elastīgam, lokanam, spēcīgam. Bet vēl ir jāļauj sevi mācīt. Saprotiet, mums grupā bija desmit audzēkņi, visus mācīja vienādi, bet kāpēc viens sasniedza panākumus, cits ne. Pēc tam gan runāja, ka trenera metode der tikai Bubkam un vienmēr meklēja kā aizslīdēt no sarunas. Nevis sevī meklēja iemeslus, bet citā. Savulaik nedaudz trenēju vācu sportistu Mihaelu Štolli. Viņš pavadīja pie manis desmit dienas. To, ko es viņam stāstīju, pēc desmit dienām Mihaels jau varēja izdarīt. Viņa treneris tam sākumā negribēja ticēt, taču pēc tam teica, ka Mihaela lēciena tehnika mainījusies, kļuvusi līdzīga manējai. Viņam varbūt nebija ātrums, bet viņš klausījās un prata izpildīt to, ko mācīju. Jūs saņemat informāciju, jums tā ir jāapstrādā, jāizanalizē, pēc tam jāatkārto. To es dēvēju par ļaušanos apmācībai. Tas ir ļoti svarīgi, lai sportists gūtu panākumus.

Vēl jau svarīga ir psiholoģiskā sagatavotība, lai nakti pirms mačiem sportists neizdegtu.

Dažreiz es arī pārdegu. Sākumā treneris palīdzēja, pēc tam bija pieejami psihologi, kuri prata sakārtot manas domas. Rezultātā nonācu pie secinājuma, ka nav jēgas sacensties, guļot viesnīcas gultā. Vajag sacensties stadionā. Ja dienu pirms mačiem, nedēļu pirms tam daudz par to domāsi, tad var sadegt. Šādos gadījumos vajag lasīt kādu vieglu piedzīvojumu literatūru, pārslēgt smadzenes uz ko citu.

Varbūt paradoksāli izklausās, lai kaut ko sasniegtu, pirms tam nevajag par to domāt.

Ne gluži. Kāpēc cilvēki pārdeg? Piemēram, pēc nedēļas ir sacensības. Es sēžu vai guļu un domāju, kā es tajās piedalīšos. Kādam augstumam vajadzēs pārlēkt, kā mani sāncenši startēs. Jūs sākat uzjundīt savas emocijas un sākat izdegt. Ja tā notiks vienu dienu, otru, sacensību dienā jums jau viss būs vienalga. Kas attiecas uz treniņiem, kādi vingrinājumi jāveic, kādas kustības jāatkārto, tas pats par sevi saprotams, bez tā nevar. Svarīgi nedomāt par sacensībām pārāk ātri. Vajag sevi psiholoģiski labvēlīgi noskaņot uz to dienu, kad startēsiet, ka būsiet labā sportiskā formā, ka spēsiet uzvarēt. Atbalstīt sevi un ielikt sevī pārliecinātību. Ja sākat par to pārāk ātri uztraukties, nekavējoties jādomā par to, kā pārslēgt uzmanību uz ko citu.

Tāds filozofisks jautājums – vai šodien viegli būt stiprā dzimuma pārstāvim?

Kādēļ ne? Ja esi vīrietis, tad esi vīrietis. Saprotiet, cilvēku veido sociālā vide, kurā viņš dzīvo, kādas ir viņa vērtības, kā viņš uzaicinās sievieti uz kafiju, vai piedāvās viņai apsēsties. Vai sabiedrībā vajag tādus cilvēkus? Vajag. Ja vīrietis ir stiprs un kāds darīs pāri sievietei, viņš viņu aizstāvēs. Tās ir normas, kuras vīrietī jābūt. Tāpēc, kad vīriešus audzina, daudz ko vajag uzticēt arī skolai. Nevar tikai ieciklēties uz dažiem audzināšanas priekšmetiem. Vīrietim jāmāca, kas ir veselība, kas higiēna, ko nozīmē būt vīrietim, kas ir sieviete, kas māte. Skola var daudz ko iemācīt, tai jādod ne tikai zināšanas. Protams, arī ģimene ir ļoti svarīga, kādas vērtības tā spēj iedot bērnam, taču mēs labi zinām, cik daudz vecāki šodien strādā.

Vai var jums pajautāt par situāciju Ukrainā?

Es par politiku nerunāju, tā nav mana sfēra. Nodarbojos ar sportu, daru visu, kas atkarīgs no manis, lai Ukraina būtu vienota. Sports un olimpiskā kustība ir unikāli ar to, ka var ietekmēt šos procesus.

Pilsētās šodien grūti atrast jauno sportistu tīrradņus, nākamos čempionus, jo jaunieši aizrāvušies ar datorspēlēm, maz kustas. Talanti jāmeklē laukos.

Laukos ir veselīgāki jaunieši, jā, jo viņi vairāk kustas, dzīve viņus piespiež vairāk kustēties un strādāt. Tāpēc jau mums kā sporta dzīves organizētājiem arī pilsētas bērni ir jāiesaista sportā. Bet tas nebūs iespējams, ja sabiedrībā nozīmīga loma netiks ierādīta fiziskajai kultūrai. Arī skolu programmās.
Sakiet, vai jums skolu mācību programmās fizkultūra ir obligāta?

Protams!

Bet pie mums Ukrainā to var apmeklēt pēc brīvas izvēles. Uzskatu, ka tas nav pareizi, tā ir traģēdija. Ir jāzina, ka tas ir svarīgi ikviena veselībai.

Profesionālais sports un sports veselībai. Cik lielā mērā šīs jomas krustojas?

Ziniet, uz to skatos tā: ir piramīda, kuras apakšā ir masu sports. Sabiedrībā jārada apstākļi, lai ikvienam mūsu planētas iedzīvotājam rūpētu sava veselība. Vienalga ar kādu sporta veidu viņš nodarbotos – peldēšanu, vieglatlētiku, vingrošanu, futbolu, tas no viņa atkarīgs. Bet tam jābūt kultūrā un katra cilvēka izpratnē, ka sports vajadzīgs viņam pašam.

Kā jūs atpūšaties?

Dažreiz atpūšos lidmašīnās, tur ir vismierīgāk. Kad esmu mājās, nodarbojos ar sportu, obligāti brīvā dabā – skrienu, peldu, braucu ar velosipēdu. Tas manī uztur dzīves tonusu, palīdz izturēt slodzes. Mani visu laiku velk pie dabas, jo tik bieži sanāk uzturēties telpās.

Jums noteikti ne vienu reizi vien ir vaicājuši par jūsu pieminekli, kuru uzcēla Doņeckā.

Jā, sākumā to uztvēru visnotaļ negatīvi. Esmu vēl dzīvs, tāpēc ideja par pieminekli nepatika. Kad no pilsētas padomes atnāca pārstāvji un prasīja man atļauju, lai piekrītu, varu paskaidrot, kāpēc neatteicu. Sabiedrības, bērnu dēļ. Sabiedrībā jābūt varoņiem, īstiem varoņiem. Jābūt līderiem, atdarināšanas vērtiem piemēriem. Tāpēc piekritu. Kad pieminekli uzbūvēja, sākumā centos tam pat nebraukt garām. Vēlāk gan sāku pret to izturēties visnotaļ ironiski, teiksim, braucu garām un pamāju piemineklim ar roku. Saprotu, ka tas ir piemineklis sportistam Sergejam Bubkam. Bet es esmu cilvēks, kas dzīvo šodien un dara savu darbu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Virslīga - par tīru spēli!

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk